Dievs dzīvo radību dzirdīja tikai ar lietu. Ūdeni viņš glabāja lielā pērlē. Kā jau zināms, Velns iekāro visu, kas ir Dievam. Velnam ienāca prātā Dievam pērli nozagt un nedot dzīvajai radībai dzert tik ilgi, līdz tā viņu pielūgs.

Reiz, kad Dieva nebija mājās, Velns pakampa pērli un devās ar to prom. Nonācis savā miteklī, Velns mēģināja ūdeni dabūt no pērles ārā, bet, tā kā atslēga atradās pie Dieva, Velns ūdeni nevarēja dabūt.

Viņu pārņēma dusmas, un pērli viņš tik stipri meta pret zemi, ka tā saplīsa.

Nu visu zemi appludinājis ūdens. Dievs vienu daļu gan sasmēla, bet pārējais satecēja zemākās vietās, un tur radās ezeri.