Teikas vēsta, ka senos laikos ezeri lidojuši pa gaisu. Tie laidās lejā rūkdami, tiklīdz izdzirdējuši pieminētu savu vārdu. Mūsdienās ezeru rašanās tiek izskaidrota galvenokārt ar ledāja atstātiem pauguriem un ieplakām, ar upju un ledāja straumju darbību un ar jūras atkāpšanos.

Visvairāk ezeru atrodas augstienēs, kur starp ledāja veidotiem pauguriem un grēdām ir daudz dažādu ieplaku. Gandrīz puse Latvijas ezeru atrodas Latgales augstienē, kur tie ir ļoti atšķirīgi pēc lieluma un dziļuma, izvietojušies vai nu pa vienam, vai arī savā starpā savienoti ar caurtekām un upēm. Ir arī tādi ezeri, kuru gultnes izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi, piemēram, Cieceres ezers. Vairāki ezeri veidojušies senā Baltijas ledus ezera gultnē, piemēram, Ķīšezers.

Tādu ezeru, kuru platība ir lielāka par 10 km², Latvijā ir tikai 16. Taču šie ezeri aizņem apmēram 45 % no visas Latvijas ezeru kopplatības. Ja mēs skaitām tikai ezerus, kuru platība ir vismaz 1 hektārs, tad to ir 2256. Ezeru kopplatība Latvijā ir apmēram 1000 km² jeb 1,5 % no Latvijas teritorijas.

Vislielākais ezers ir Lubāns (ūdens virsmas platība 80,7 km²), dziļākais – Drīdzis (65,1 m), salām bagātākais – Ežezers (vairāk nekā 35 salas).