Senos laikos, kad paaulē vēl bijuši visādi burvji, cilvki lūgui, lai uzbr viņiem eeru. Tajā apkārtnē ezeri nav bijui, un cilēki gribēuši, lai viņiem ir ezes.

Šis brvis varējis izarīt visu, ko vien griējis. Viņš lielīgi teicis: „Man burt niks!”

Uzreiz tajā vietā radis ezers, un ļaudis to sākuši saukt par Burtnieku. Ezers bijis ļoti dziš. Tas radies tieši tur, kur bijusi bazīca. Tā ar visu tori un gili nogriusi.

Vēl tagad saulainā dienā ezera dibenā var rezēt šo banīcu.