Istabā ienāca zēns. Viņa sejas āda bija ļoti gaiša, mati sprogaini un gandrīz balti, kājās bija grezni rotāti, ļoti lieli un pārāk gari zābaki. Viņš bija ģērbies kā pirāts. Zēna zilajās acīs atspoguļojās prieks par pārsteigumu, ko viņš redzēja savu vecāku sejās. Māte neteica ne vārda, tikai sarauca pieri, ieraudzījusi zēnam mugurā vienu no savām greznākajām blūzēm, kas bija savilkta kopā ar vectēva medību siksnu. Tēvs pirmajā mirklī aizturēja elpu, tad ļāva vaļu smiekliem un teica: „Hei, zābaki, kurp jūs to puiku nesat?”