Reiz liela purva vidū bijis avots. Netālu no avota dzīvojis kāds vecs vīrs, kurš bieži gājis uz avotu pēc ūdens.

Reiz ap pusnakti vecais vīrs atkal gājis pēc ūdens un jau pa gabalu dzirdējis skaļus šņācienus. Bet viņš nav nobijies un gājis vien tālāk. Drīz nonācis pie avota un – tavu brīnumu – no avota vairs nav bijis ne vēsts.

Mēness gaismā vīrs ieraudzījis dziļu, melnu caurumu, kas kļuvis arvien lielāks. Viņš jau jutis, ka zeme zem kājām līgojas un saucis pēc palīgiem, bet viņa balss nav skanējusi.

Beigās pat viņš pats savu balsi vairs nav dzirdējis, tā, it kā kaut kur pazudusi. Viņš jutis, ka grimst arvien dziļāk un ka izglābties vairs nevar. Vecais vīrs bijis arī burvis, un, redzēdams, ka jāmirst, savā ļaunumā nodomājis, lai visas balsis, kas purvā turpmāk sauks pēc glābiņa, neviens nedzirdētu.

Tā tas ir vēl tagad.