Velns apņēmies aizbērt Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu un apkārtni. Viņš pašā pusnaktī aizgājis kur pulka akmeņu, un paņēmis lielu, lielu kaudzi. Jau atstiepis to kaudzi līdz pilsētai un steidzies pēc otras. Te piepeši nodārdējis tāds troksnis, ka no tā pamodies turienes latviešu virsaitis. Viņš piecēlies, izgājis no istabas un redz, ka Ventas upe jau pa pusei aizbērta. Nopratis, ka Velns te ķērnājies. Bet kā nu līdzēties? Aizskrējis uz vistu kūti, sacirtis ar rokām pa kažoku un iedziedājies kā gailis. Gailis atmodies, domājis, ka otrs gailis jau dziedājis, un dziedājis arī pats. Velns, izdzirdējis gaiļa dziesmu, nosviedis akmeņu klēpi zemē un pats aizlaidies. No Velna nesto akmeņu klēpja izcēlusies Ventas upē pie Kuldīgas rumba.