Jeļena Čelnova-Prokopčuka ir Latvijas garo distanču un maratona skrējēja. Viņa ir dzimusi 1976. gada 21. septembrī Rīgā. Viņa ir piedalījusies trijās Olimpiskajās spēlēs (1996, 2000, 2004). Bet 2005. un 2006. gadā viņa uzvarēja prestižajā Ņujorkas maratonā, kļūstot par sesto sievieti, kas to izdarījusi vairāk par vienu reizi.
Kā Jums radās doma skriet maratonu, šo 42,195 kilometrus garo distanci?
Līdz 2000. gadam es biju tikai stadiona skrējēja. Skrēju 3000 m, 5000 m un 10 000 m distances. Skriet maratonu man bija bail. Tad Sidnejas Olimpiskajās spēlēs mans treneris Leonīds Strekalovskis teica, ka man vajadzētu pamēģināt noskriet maratonu. Tad arī es kopā ar savu vīru un treneri Aleksandru Prokopčuku sāku gatavoties maratonam. Pirmo maratonu es noskrēju 2002. gadā.
Jūs esat noskrējusi 9 maratonus. Kurš palicis atmiņā visspilgtāk?
Atmiņā paliek gan labais, gan grūtais. Vislabākais, protams, bija Ņujorkas maratons, jo tad es pirmo reizi uzvarēju. Bet visgrūtākais bija 2004. gada Bostonas maratons. Kad tur ierados, bija ļoti auksts, trenējos cimdiem rokās un cepuri galvā, bet starta dienā gaisa temperatūra bija +28 grādi. Distances laikā gribēju izstāties, jo bija ļoti grūti.
Maratona skrējējam ir ļoti liela slodze, bet Jūs esat tik sievišķīga un trausla.
Jo vieglāks ir cilvēks, jo vieglāk viņam ir skriet. Maratonā katrs kilograms ir jānes garajā ceļā līdzi. Tāpēc es ļoti rūpīgi sekoju tam, ko ēdu. Kopš esmu sākusi skriet maratonu, katru gadu zaudēju pa puskilogramam svara. Tagad sveru 48 kilogramus.
Sacensību laikā Jūs zaudējat daudz enerģijas. Vai izmantojat ēdināšanas punktus?
Jā, izmantoju. Bet pati sagatavoju savu dzērienu, nevis izmantoju organizatoru piedāvāto. Savu dzēriena pudeli vienmēr aplīmēju ar uzlīmi Latvijas karoga krāsās - sarkanbaltsarkanu. Tad varu to uzreiz pamanīt.
Kā Jūs atgūstat spēkus pēc šādas slodzes?
Jo labāk es sagatavojos maratonam, jo ātrāk spēju atgūt spēkus. Es esmu profesionāle, es zinu, kā to izdarīt. Tomēr pēc katra maratona paiet pusgads, līdz atkal normāli varu startēt maratonā.
Kur Jūs parasti trenējaties?
Jūrmalā, jo tur ir treniņiem piemēroti asfaltēti ceļi, mežs un pludmale.
Kā Jūs trenējaties ziemā?
Jau piecus gadus decembra vidū ar visu ģimeni dodos uz Lisabonu. Latvijā atgriežamies martā. Pirmajā gadā skaitījām dienas līdz treniņnometnes beigām, tagad jau jūtamies tur kā mājās. Diemžēl pie mums ziemā nav iespējams trenēties maratonam, jo uz asfalta ir sniegs, ledus un sāls, bet manēžā maratonam nevar gatavoties.
Vai maratoniem ir savs pasaules rangs?
Jā. Populārākie ir Ņujorkas, Londonas, Bostonas, Čikāgas un Berlīnes maratoni. Es neesmu skrējusi tikai Berlīnes maratonā.