Brīvdienās, uzspīdot patīkamai saulītei, daudzi piedzīvo pakrūtē kņudinošu sajūtu: „Ak, varētu kaut kur aizbraukt!” Labs galamērķis var izrādīties Ķemeru purvs.
Pirmajās pavasara nedēļas nogalēs, pastaigājoties pa jūras krastu, var redzēt vairāk cilvēku nekā dažkārt pašās karstākajās vasaras dienās. Tur ir sabraukuši pilsētnieki, kas ir noguruši no ziemas, no pilsētas, no ikdienas rūpēm un steigas. Taču, meklējot saikni ar dabu, iespējams arī nebūt pārāk banālam un izvēlēties doties uz purvu. Sevišķi tāpēc, ka tur tiešām ir ļoti skaisti, bet ir arī vēl citi svarīgi iemesli.
Pirmkārt, ir iespēja pa ceļam atsaukt atmiņā tās asociācijas, kas katram rodas, dzirdot vārdu purvs.
Otrkārt, viesošanās pie purva var atgādināt, ka vasarā sen neesam lasījuši ogas. Ar pārmetumu atceramies, ka rudenī ogas pirkām tirgū, lai gan vajadzēja doties pie dabas, būt čakliem un dzērvenes salasīt pašiem.
Treškārt, pie Ķemeru purva bieži var sastapt Intu no filmas Dokumentālists, kas ļoti daudz var pastāstīt par purvu, par labākajiem apskates maršrutiem.
Ceturtkārt, Ķemeru purvā reiz nogrimis tanks, kas tikai pierāda dabas nozīmi valsts aizsardzībā.
Piektkārt, pie reizes var aizstaigāt un aplūkot leģendāro Ķemeru sanatoriju un varbūt beidzot izglābt valsts godu, nolemjot to iegādāties.
Tā kā saulīte spīd spoži, mugursomā mums ir gabaliņš maizes un vēl šis tas, dodamies meklēt gulbjus uz kartē norādītās Slokas ezera dabas takas, kuru – kā izrādās vēlāk – atrast nemaz nav tik viegli. Beidzot tas izdodas, tikai izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un sameklējot kartē precīzas takas koordinātes. Slokas purvā atšķirībā no Ķemeru purva cilvēku gandrīz nav, un laipiņa cauri kokiem kopā ar mežonīgo pastaigu taku vēl gaida savu rehabilitāciju. Savvaļas govis un zirgus gan neredzam, vienu gulbi gan ieraugām, taču pret piedāvāto baltmaizi viņš izturas vienaldzīgi un klāt nenāk.