Latvijā ir apmēram 500 kilometru gara jūras piekraste, un līdz ar to sen koptas jūrniecības tradīcijas. Latvieši bijuši gan lieliski kuģotāji, gan prasmīgi kuģu būvētāji.
Jau kopš 9. gadsimta Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu tautas bija aktīvi kuģotāji, tirgotāji un pat jūras laupītāji – no kuršiem baidījās pat ziemeļvalstu vikingi. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs glabā daudz spilgtu liecību par seno laiku kuģotājiem un pašiem kuģiem. Tur apskatāms arī Vecrīgas izrakumos atrastais Rīgas kuģis – aptuveni 12. gadsimtā būvēts ozolkoka burinieks.
Ņemot vērā izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, Latvijas kuģniecība uzplauka Hanzas savienības periodā viduslaikos, bet it sevišķi – Kurzemes hercogistes laikā (1562 – 1795). Nelielā Kurzemes hercogiste kļuva par bagātu Eiropas valsti, kas ne tikai veiksmīgi tirgojās un nodarbojās ar rūpniecību, bet arī uzturēja divas kolonijas (Tobago Latīņamerikā un Andreja fortu Gambijā, Rietumāfrikā). Ar hercoga Jēkaba gādību tika uzbūvēti vairāki simti burinieku: 27 kuģus Kurzemes meistari uzbūvēja Francijai, bet 6 – Lielbritānijai. Diemžēl Kurzemes hercoga vērienīgo floti pilnībā iznīcināja Ziemeļu karš (1700 – 1721), bet Latvijas teritorija kļuva par cariskās Krievijas sastāvdaļu.
Jūrniecība Latvijā atdzima pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā, kad viens no jaunlatviešu kustības izcilākajiem pārstāvjiem Krišjānis Valdemārs aktīvi iestājās par jūrskolas izveidi un jūrniecības tradīciju attīstību savā dzimtenē. Viņa centieni Krievijā guva atsaucību, un Latvijas kuģniecībai sākās zelta laiki. Tika uzbūvēti vairāk nekā 500 tālbraucēju burinieku un ierīkotas jaunas ostas Ainažos, Pāvilostā, Rojā un Salacgrīvā.
Pirmais latviešu burinieks pāri Atlantijas okeānam devās 1870. gadā, un kuģa apkalpi veidoja vietējie iedzīvotāji, kas nepieciešamās jūrniecības zināšanas apguva pašmācības ceļā, kuģojot gar Baltijas jūras piekrasti. 1864. gadā tika nodibināta Ainažu jūrskola. Par tās veiksmīgo darbību liecina fakts, ka ik gadu skolu pabeidza apmēram 30 labi izglītotu tālbraucēju stūrmaņu un kapteiņu, kas darbu atrada arī pasaules lielākajās kuģu kompānijās. Tagad Ainažos atrodas Jūrskolas muzejs, kura dārzā var apskatīt arī enkuru kolekciju.
Diemžēl Pirmais pasaules karš gandrīz pilnībā iznīcināja Latvijā uzbūvēto floti, un ne mazāk postošs bija arī Otrais pasaules karš, kas aprāva ne tikai Latvijas kuģniecības attīstību, bet arī likvidēja pašu Latvijas valsti.
Par jūrniecības zelta laikiem Latvijā joprojām liecina bākas Baltijas jūras krastos. Pavisam Latvijā ir vairāk nekā 10 bāku. No tām noteikti jāmin Miķeļbāka jeb Miķeļtornis, kas ir augstākā bāka Baltijā (65 metri). Uzkāpjot pa 293 pakāpieniem līdz Miķeļtorņa augšai, skatienam paveras iespaidīga panorāma. Ovišraga bāka ir senākā funkcionējošā šāda veida celtne Latvijā – tās 38 metrus augstais, masīvais tornis ir celts 1814. gadā. Užavas bāka izceļas ar to, ka atrodas augstā kāpā pašā jūras malā, kuru no ieskalošanas jūrā pasargā pamatīgi viļņlauži. Savukārt Šlīteres bāka nemaz neatrodas jūras krastā, bet gan piecu kilometru attālumā no tā – Slīteres nacionālā parka Zilo kalnu kraujas galā. Tāpēc, lai arī bākas augstums ir tikai 22 metri, tās navigācijas uguns spīd visaugstāk Latvijā – 98 metrus virs jūras līmeņa! Kolkas raga bāka būvēta uz sēkļa jūrā, sešus kilometrus no krasta. Kolkas rags vienmēr bijis ļoti bīstams kuģotājiem, kur nogrimis ne viens vien kuģis. Ievērības cienīga ir arī Mērsraga bāka, kuras tornis izgatavots Francijā.
Jūrniecības vēstures seno elpu vēl joprojām var just mazajos zvejniekciemos un ostās. Zvejniekciemu apbūve, kāda tā bijusi 18. un 19. gadsimtā, mūsdienās saglabājusies Kurzemes jūrmalā, it sevišķi – Papē, kur Ķoniņciema „Vītolniekos” atvērta brīvdabas muzeja filiāle, kas dod iespēju tuvāk iepazīt kādreizējo zvejnieku dzīvi. Apmeklēšanai var ieteikt arī Lībiešu jeb Līvu krastu, kur zvejniekciemiem piemīt autentiska senatnes burvība.
Ar jūrniecības senāko vēsturi var iepazīties arī muzejos, no kuriem lielākā daļa atrodas Latvijas rietumu daļā Kurzemē. Muzejs, kas ierīkots Livonijas ordeņa pilī Ventspilī, stāsta par šīs nozīmīgās piejūras pilsētas ostas vēsturi. Par kuģniecības tradīcijām var uzzināt arī Liepājas muzejā, kas atradis mājvietu greznā namā Kūrmājas prospektā. Kuģu būves un kuģniecības tradīcijām Talsu novadā veltīta ekspozīcija Rojas Jūras zvejniecības muzejā, bet liecības par Sakas un Pāvilostas piekrastes kuģinieku dzīvi atrodamas Pāvilostas novadpētniecības muzejā. Vidzemē ieskatu senajās kuģniecības tradīcijas var gūt ne tikai Ainažu Jūrskolas muzejā, bet arī Salacgrīvas muzejā, kur ekspozīcija stāsta par Vidzemes piekrastes un Salacas zvejnieku dzīvi.