Ārstnieciskās vingrošanas nosaukuma dēļ var likties, ka šīs nodarbības nav paredzētas veselajiem. Tā gluži nav. Daudzi, kas to apmeklē, ir moži savā sportiskajā garā un pie labas veselības, bet nodarbības apmeklē profilakses nolūkos. Vingrojot viņi gādā par ķermeņa noslodzi, līdz ar to arī par savu veselību.
Šajās nodarbībās nav jālec, jāskrien un jāsvīst, bet nevarētu teikt, ka tā neprasa piepūli un plastiku. Ja klausi treneri un vingrojumu laikā pievērs uzmanību katrai detaļai, kas vingrojumam piešķir jēgu, tad kādā brīdī spēki pat var beigties. Bet pēc maza atpūtas mirkļa tie atkal atgriežas.
Nolēmu pati pārbaudīt, cik grūti vai viegli ir vingrot šāda veida grupā. Ar treneri mums paveicās. Viņa bija zinoša un ar labu humora devu, nodarbībai piešķirot zināmu devu jautrības. Ne velti pulksten 8:30 no rīta pie viņas bija pieteikušies tik daudzi, ka man bija „jāsēž uz rezervistu soliņa”. Paveicās, un pie savas vietas tomēr tiku. Protams, trenera kompetence un zināšanas ir nepieciešamas jebkurā treniņā, taču likās, ka ārstnieciskajā vingrošanā tās nepieciešamas it īpaši. Tāpēc, ka pavirši izpildīti vingrojumu neskaitās. Lai zinātu un pamanītu visas mazās kļūdas, kas uzdevumus padara bezjēdzīgus, ķermeņa uzvedība jāizprot līdz sīkumam. Mūsu trenerīte to labi pieprata un piegāja klāt katram, kuram pamanīja kļūdas. Nodarbības „sāls” bija tieši sīkumos un mazajās detaļās. Vai kāja ir saliekta pareizā leņķī, vai ķermenis veido taisnu līniju, vai astes kaulu spied grīdā un tamlīdzīgi. Atslēgas vārdi ir ķermeņa poza, nevis ātrums, intensitāte vai spēks, kāds jāpielieto vingrojuma laikā.
Nodarbība bija pavisam mierīga un rāma. Šķiet, tā bija vairāk piemērota darbadienas beigām nekā rītam, jo salīdzināt to ar spirgtu rīta dušu tomēr nevar. Jutos piekususi, bet ne milzīgi pārgurusi.