1. Latvieši pasaulē

Sociālā tīkla draugiem.lv radītājs Agris Tamanis par sevi un savu darbu

1. Mans tētis padomju laikos strādāja par galveno agronomu, viņu visu laiku sūtīja no viena kolhoza uz otru. Tāpēc līdz astotajai klasei paguvu pamācīties piecās dažādās skolās – Aknīstē, Bauskā, Ilūkstē, Mežotnē, Saulainē. Kad mācījos Rīgas Radioelektronikas aparātbūves tehnikumā, dzīvoju Cēsīs.
2. Mācoties Latvijas Universitātē, sāku nodarboties ar biznesu. No augstskolas mani vairākas reizes izmeta, bet es tur vairākas reizes atjaunojos, lai nebūtu jāiet armijā – tolaik studentus neiesauca. Dzīvoju Salacgrīvā, kur man kopā ar Ati Krūzi piederēja šņabja bode, kurā biju arī pārdevējs. Tirgojām alkoholu ar trīskāršu uzcenojumu, mūsu klienti bija jūrnieki, vietējie dzērienus pirka citur. Lētāk.
3. Tomēr drīz vien veikaliem sāka izvirzīt dažādas prasības. Veikals nedrīkstēja izskatīties pēc točkas, bija nepieciešama sakārtota grāmatvedība. Mums tā visa nebija. Kad veikalu slēdzu, kādu laiku dzīvoju pie vienas meitenes – man vairs nebija nekā, es nevarēju samaksāt pat īres maksu. Biju bez darba – no rītiem cēlos arvien vēlāk, beigās gāju gulēt piecos no rīta, bet cēlos četros pēcpusdienā. Es vienkārši eksistēju.
4. Par laimi, draugi redzēja, kas notiek, un iekārtoja mani darbā Cēsu tipogrāfijā. Man atkal gāja ļoti labi. Es pat sāku naktīs uz darbavietu aicināt Rīgas draugus. Reiz viņi uztaisīja tik lielu traci, ka atbrauca policija un ātrā palīdzība. Nākamā dienā mani atlaida no darba. Atcerējos, ka Cēsīs ir Lattelecom, un man ir atbilstoša izglītība. Devos uz turieni pieteikties darbā. Izrādījās, ka tieši todien notiek konkurss uz tikko izveidotā 118 operatoru dienesta vadītāja amatu. Mani pieņēma. 1996. gada 1. aprīlī bija mana pirmā darba diena.
5. Lattelecom man piešķīra dienesta auto, sūtīja komandējumos, uz mācībām. Tiku līdz Inovāciju nodaļas direktora amatam. Iemācījos organizēt darbu no idejas līdz rezultātam, bet līdz ar zināšanām nāca arī ambīcijas. Lai tās apmierinātu, es aizgāju uz uzņēmumu DEAC, kur sāku veidot uz īsziņām balstītus pakalpojumus. Tomēr viss negāja tik gludi, kā cerēts, bet privātais bizness kļūdas nepiedod. Tāpēc izdomāju ļoti skaistu manevru – par 10 000 latu pierunāju Lattelecom nopirkt šo īsziņu biznesu. Tā es atgriezos Lattelecom.
6. Bija 2004. gads. Dzīvoju komunālajā dzīvoklī kopā ar Lauri Libertu, kuram tobrīd bija trīsdesmitgadnieka krīze un depresija. Mēs staigājām pa klubiem, es dzēru. Vienu dienu nolēmām, ka jāuzsāk savs bizness. Par manu Lattelecom nopelnīto naudu algojām programmētāju un taisījām visādus sīkus interneta projektus – tirgojām automašīnas, apdrukātus T-kreklus. Veiksme mums uzsmaidīja ar projektu draugiem.lv. Es dabūju bankā 3 000 latu lielu kredītu un nopirku pirmo serveri. Taču pēc nedēļas mums jau pietrūka servera resursu, jo cilvēkiem mūsu produkts patika, un klientu pieplūdums bija liels. Vēl vienu kredītu banka mums nedeva. Un tad es pārdevu šo ideju Lattelecom, pārliecinot, ka no mikromaksājumiem viņi dabūs ļoti labu peļņu. Lattelecom mums iedeva serverus, un mēs radījām pakalpojumus. Diemžēl, kad klientu skaits vairs strauji nepieauga un Lattelecom ieņēmumi samazinājās, viņi zaudēja interesi radīt jaunus serverus, un mēs šķīrāmies.
7. Tagad īstenojam arī dažus mazākus projektus, piemēram, PerkamKopa.lv. Piedāvājam arī telemetrijas pakalpojumus – iespēju kontrolēt kravas mašīnas. Mēs ieliekam izsekošanas iekārtas un fiksējam, kad šoferis novirzās no maršruta, zog degvielu vai brauc dzērumā.
8. Lauris Liberts pašlaik dzīvo ASV, lai iepazītu amerikāņu sabiedrību un saprastu, kas viņiem ir nepieciešams. Bet mēs šeit viņam to taisām. Man nevajag 5 000 ASV dolāru. Man vajag, lai katrā trešajā Amerikas mājā būtu mūsu pakalpojums, lai mēs Latvijā varam nodarbināt vislabākos IT speciālistus, varam sagādāt viņiem ideālus apstākļus darbam, maksāt superalgas, lai viņi rada superproduktu Amerikas tirgum.
9. Es gribu savu biznesu attīstīt Amerikā, bet Latvija ir vienīgā vieta, kur es gribētu dzīvot. Ja cilvēks ir paceļojis un viņam ir iespēja salīdzināt, viņš redz, ka te ir ārkārtīgi laba dzīve. Mēs tikai nemākam to novērtēt. Mēs ātri pierodam pie tā, kas mums ir, sākam uztvert to kā pašu par sevi saprotamu.