Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gada 20. septembrī) bija Latvijas politiķis, pirmais Latvijas Ministru prezidents.
Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī Bērzes pagasta „Pikšu” mājās. Viņš mācījās Bērzes pagastskolā (1886-1889), Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā (1889-1895), Jelgavas valsts reālskolā (1895-1896). 1897. gadā Ulmanis beidza piensaimniecības kursus Tapiavā (agrākajā Austrumprūsijā). Pēc tam Ulmanis studēja lauksaimniecību Cīrihes Politehniskajā institūtā (1902-1903). Agronoma izglītību viņš ieguva Leipcigas lauksaimniecības institūtā (1903-1905).
1905. gada revolūcijas laikā Kārlis Ulmanis par sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz Vāciju, kur strādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1907). Pēc tam nākamais prezidents devās uz ASV, kur studēja Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā (1908-1909). Pēc koledžas beigšanas Ulmanis bija piensaimniecības īpašnieks Teksasā.
1913. gadā K. Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla „Zeme” redaktoru.
Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Ulmanis darbojās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī viņš bija Latviešu Zemnieku savienības dibināšanas iniciators un tās priekšsēdētājs. Pēc tam, kad 1918. gada pavasarī Vācijas karaspēks ieņēma Vidzemi, Ulmanis kļuva par Latviešu palīdzības komitejas valdes locekli un tās priekšsēdētāja vietnieku.
1918. gada 17. novembrī viņš kā Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis piedalījās Tautas padomes veidošanā un 18. novembrī tika ievēlēts par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Latvijas brīvības cīņu laikā Ulmanis kopā ar Pagaidu valdību pārcēlās uz Liepāju, kur Aprīļa puča rezultātā tika atstādināts no varas un uz laiku patvērās uz kuģa „Saratov”. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas viņš atguva varu un vadīja Latvijas pagaidu valdību Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas cīņu laikā.
Pēc kara beigām Kārlis Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, bija Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš atkārtoti bija Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības ministra un zemkopības ministra amatus. Īslaicīgi viņš bija arī Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs un direktors, Valsts zemes bankas padomes loceklis.
1934. gada 15. maijā K. Ulmanis kā Ministru prezidents un ārlietu ministrs izdarīja valsts apvērsumu, pēc kura tika atlaista Latvijas Republikas Saeima un izveidota autoritāra iekārta. No 1936. gada aprīļa līdz 1940. gada 20. jūnijam viņš nedemokrātiskā ceļā pildīja Valsts un Ministru prezidenta amatus, bet pēc Latvijas okupācijas bija spiests apstiprināt PSRS izveidoto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību un 21. jūlijā atteikties no Valsts prezidenta amata.
1940. gada 22. jūlijā K. Ulmani apcietināja un deportēja uz PSRS, kur viņš tika nometināts Vorošilovskā (tagad Stavropole). Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņu 1941. gada 4. jūlijā ieslodzīja cietumā un 1941. gada 17. jūlijā izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā.
1942. gada 1. augustā, sakarā ar Vācijas karaspēka tuvošanos, ieslodzīto Kārli Ulmani tika pavēlēts cauri Vidusāzijai pārvietot uz Krasnojarskas cietumu Sibīrijā. Pēc pārvešanas viņa veselības stāvoklis pasliktinājās un viņš nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī.
Lai gan Kārļa Ulmaņa precīza atdusas vieta nav zināma, viņam par godu ir izveidotas vairākas piemiņas vietas visā Latvijā un arī ārpus tās. Pastāv viedoklis, ka Ulmanis ir apbedīts Gori, Gruzijā. Rīgā pieminekli Ulmanim atklāja 2003. gada 22. jūlijā.
Īpaša piemiņas vieta Ulmanim 1993. gadā izveidota arī viņa dzimtajās mājās - „Pikšas”, kas atrodas Dobeles rajona Bērzes pagasta pašos austrumos. Muzejā apkopotas dažādas vēsturiskas liecības par Kārli Ulmani un viņa dzīvi.