Vēsture stāsta, ka kafija tikusi atklāta apmēram 9.–11. gadsimtā vienā no Etiopijas provincēm – Kaffā. Tomēr pats vārds „kafija”, kā tas pirmajā brīdī varētu šķist, nav radies no Kaffas provinces nosaukuma. Tas esot cēlies no senarābu vārda „Qahwah”, kas nozīmē ‘uzmundrinošs’.
Reiz kāds nabadzīgs gans ieraudzīja, ka viņa kaza, apēdusi kafijas koka augļus un lapas, sāka draiskoties. Sākumā viņš sadusmojās, bet tad saprata, kas īsti ir noticis, un pats apēda zaļās lapas, pēc tam izjuzdams patīkamu uzmundrinājumu.
Viena no leģendām stāsta, ka saldējums parādījās senajā Ķīnā 3000–5000 gadus pirms mūsu ēras (p. m. ē.). Ķīnieši esot mielojušies ar desertu no sniega un ledus, sajaucot to ar apelsīnu, citronu gabaliņiem un granātābolu sēkliņām. 13. gadsimtā mongoļu iekarotāji iepazinās ar šo „līdzekli pret svelmi”, un drīz vien saldējums nonāca pie citām mongoļu iekarotām tautām – arābiem, indiešiem un persiešiem.
Maķedonijas Aleksandrs, dodoties karagājienā uz Persiju un Indiju, karstajā laikā atvēsinājies ar sniegu. Tieši viņa karavīri esot izdomājuši aukstajam ūdenim ar sniegu un augļiem pievienot vīnu vai medu un pienu.
Mūsdienās tēja dažādos veidos – gan mērcējama, gan berama, gan kā ledus tēja – sastopama vai ikvienā mājā. Tomēr, ko mēs zinām par pašas tējas izcelsmi?
Senākā Ķīnas leģenda par to, kā atklāta tēja, vēsta, ka 2737. gadā pirms mūsu ēras imperators un zinātnieks Čens Nungs nejauši atklāja tējas labās īpašības. Tas notika, kad vējš iepūta tējas krūma lapas katlā ar verdošu ūdeni. Taču tieši budistu mūki bija tie, kas audzēja tēju klosteru dārzos un izplatīja tējas dzeršanas kultūru visā valstī. 6. gadsimtā tēja kļuva par tautas dzērienu.
Drīz vien mūki ieveda tēju arī Indijā un Japānā. Eiropā tēja nokļuva tikai 17. gadsimta sākumā.
Arī Latvijā tēja ir samērā populārs dzēriens. Kā zināms, senie latvieši vāca dažādas zālītes un gatavoja uzlējumus.