– Sveika, Ilona!
– Sveiki, man liekas, ka mēs neesam pazīstami.
– Jūsu vārds taču ir Ilona?
– Jā, mani sauc Ilona. Bet kas Jūs esat? Es Jūs nepazīstu.
– Mēs neesam pazīstami, tomēr es zinu, ka Jūsu vārds ir Ilona.
– Kā Jūs to zināt?
– Es zinu arī to, ka Jūs strādājat poliklīnikā par ģimenes ārsti.
– Tas tiešām tā ir, bet kā Jūs to zināt?
– Tas vēl nav viss. Es zinu, ka Jums ir divas māsas. Jūsu jaunākā māsa strādā skolā, bet otra veikalā.
– Nu man viss ir skaidrs! Jūs esat manas jaunākās māsas paziņa.
– Nē, arī Jūsu māsu es nepazīstu. Taču es zinu, ka viņai ir mazs dēliņš.
– Kā Jūs to visu zināt?
– Vai tad Jūs mani neatceraties?
– Nē, neatceros.
– Mēs kopā studējām. Mani sauc Valdis Liepiņš.
– Jā, tiešām! Bet tas bija tik sen.
– Es atceros, kā Jūs izskatījāties pirmajā mācību dienā. Jums bija gari, zaļi svārki, tumši zaļa blūze un gaiši zaļas kurpes. Es toreiz vēl padomāju, cik vasarīga meitene.
– Jā, toreiz man bija arī gari, rudi mati. Tagad es atceros. Jūs bijāt tas jaukais cilvēks, kurš uzdāvināja man oranžās rozes.
– Jā, jo tās bija Jūsu matu krāsā. Es atceros Jūsu zaļās acis un slaido augumu. Tikai toreiz es neuzdrošinājos ar Jums iepazīties.
– Vai Jūsu grupā mācījās Sandis Kļava?
– Tas bija tas jautrais puisis, kuram patika dziedāt?
– Jā, jā! Tagad viņš ir mans vīrs.