Maskavas teātri

Maskavā ir vairāk nekā 150 teātru, taču metropoles ikdienā tie bieži vien nav pamanāmi. Lielākā daļa no tiem ir neinteresanti, sastinguši. Viņiem ir valsts dotācija, tāpēc nav vajadzības „cīnīties”  par skatītāju.

Toni nosaka apmēram 10 teātru. Tie savā starpā ir sadalījuši ietekmes sfēras: dažs lepojas ar savām zvaigznēm, režisoriem un aktieriem, citiem ir superdārgas biļetes, vēl citi ir nepaklausīgie un dumpīgie.

Protams, teātra koncepciju un stratēģiju nosaka tā vadītāji. Tieši līdera personība un teātra vēlēšanās iet citu ceļu, ne tikai vadītāja noteikto bieži vien ir teātra krīzes cēlonis.

Nopietnākie Maskavas teātri nopietni ķērušies klāt politikai. Šobrīd no pagātnes tiek mesta laipa uz tagadni. Sevišķi spoži tas parādās izrādē „ Gads, kurā es nepiedzimu”. Izrādes pamatā ir Viktora Rozova luga „ Medņa ligzda”, kurā kāds augsta ranga ierēdnis pārdzīvo znota nodevību, nepaklausīgā dēla arestu un meitas nelaimi. 

Izrāde ir ne vien dramatiska, bet arī aizraujoša izpildījuma ziņā. Lugas darbība notiek vairākās telpās vienlaikus. Tajās, kuras neredzam no zāles, darbojas kinokameras, tāpēc skatītājam ļoti jākoncentrējas, lai nepazaudētu jēgu.

Lugā valda šķietami mīlīga idille, kuru sagrauj meli: meli sistēmā un meli šajā ģimenē. Pret to arī protestē galvenā varoņa dēls.

Meli ir arī Puškina teātra izrādē „Krietnais cilvēks no Sečuānas”. Izrādi ir iestudējis viens no skandalozākajiem Krievijas režisoriem. Galveno varoni un viņas dzīvi izdzīvo talantīga aktrise. Izrādes noskaņa ir skumja, varētu teikt – bezcerīga.