Pasaka par Pienenīti

Reiz dzīvoja maza, apaļīga meitiņa. Viņa ganīja savu balto  kaziņu un pārdeva pienu. Viņu sauca pienenīte. Pienenītei mugurā bija zaļa kleitiņa, ap galvu dzeltens lakatiņš, meitene vienmēr bija jautra un smaidīga, katram pateica labu vārdu. Visi viņu gaidīja un labprāt nopirka pienu, ko Pienenīte pārdeva.

Pienāca laiks, kad puiši sāka mest acis uz Pienenīti. Pirmais atnāca Gliemezis. Viņš nepiedāvāja mīlestību, bet stāstīja, cik ērti Pienenīte dzīvos viņa mazajā mājiņā. Pienenītei, protams, Gliemezis nepatika, un viņa to aizdzina.

Nākamais atbrauca bagātais Sirsenis. Bet Pienenītei viņš arī nepatika, likās ļoti dusmīgs. Pamazām meitene kļuva prātīgāka. Pārdeva saldo pieniņu, krāja naudiņu un gaidīja mīlestību. Pienenīte kļuva arvien domīgāka un sapņaināka. No rītiem meitene izveda kaziņu ganībās, bet pati skatījās debesīs un domāja par mīlestību.

Gaisā lidinājās Cīrulis un trallināja. Pienenītei ļoti patika Cīruļa dziesma. Pat naktīs viņa negulēja, bet domāja par cīruli un viņa dziesmu. Kādu rītu pienenīte uzsauca cīrulim, ka vēlas uzzināt viņa dziesmas vārdus. Cīrulis sāka dziedāt:

” Cik vien dziesmas zinu, Tās visas dziedu tev...”

Ak! Pienenīte nodomāja, ka cīrulis dzied viņai, bet cīrulis savu dziesmu dziedāja Cīruļactiņai. Pienenīte piedāvāja Cīrulim gan pieniņu, gan bučiņu, gan sakrāto naudiņu, bet nekā... Cīrulis uzlidoja augstu gaisā un uzsauca: „ Manu dziesmu par naudu nevar nopirkt.”

(pēc A. Sakses)