Mājas stāsts

Ozoliņi ir mājas ar senu vēsturi. Tādu Latvijā netrūkst. Tomēr ne visām ir tik brīnišķīga iespēja atdzimt kā Ozoliņiem.

Jau pati vieta raisa romantiskas izjūtas pat ziemā – pakalni visapkārt, zili meži tālumā, sirmas kļavas pagalmā.

Šim apvidum jau kopš seniem laikiem ir raksturīgi, ka kopā ir vairākas mājas – tādi kā mazi ciemati. Kārtīgums, sakoptība, pamatīgums un ģimenes vienkāršā, laipnā viesmīlība iepriecina ikvienu, kas šeit ierodas.

Sētā ēku ir daudz. Dzīvojamā māja, kūts, kurā pašlaik glabā graudus, šķūnis, kurā ir malka un tehnika, pirtiņa. Tā ir vairāk nekā divus gadsimtus veca. Vēl ir pagrabs, kurā saimnieks glabā pašdarīta alus muciņas. Vēl ir dziļa aka.

Ozoliņu saimnieks Jānis stāsta, ka saimnieko apdomīgi, visu dara lēni un pamatīgi. Aizdevumus viņi neņem. Naudu krāj un tad iegādājas vajadzīgo. Jānis lepojas ar nesen uzcelto maizes mājiņu, kurā cep maizi savai ģimenei.

Jāņa sieva strādā kūtī, gādā par skaistumu apkārt: stāda puķes, ravē.

Ģimenē ir četri bērni. Divas meitas un divi dēli. Vecākais dēls mācās par agronomu, bet jaunākajam interesē tehnika. Meitas vēl ir mazas, bet arī viņas jau ir mammai lielas palīdzes.

Darba ir daudz, pietiek visām darbdienām, bet sestdienas vakaros visa ģimene iet pirtī. Tā ir fantastiska atpūta pēc nedēļas darbiem un enerģija nākamajai nedēļai.