Vienā vēlā vasaras vakarā viens vecs vācu vīrs veda veselu vezumu vārītu vēžu. Visi vēži vienā virknē vērti. Visiem vēžiem vēderi vaļā.

Vēlā vasaras vakarā varen valodīgs večuks veda veselu vezumu vēdzeļu, vārītu vēžu. Vakara vēsumā vizēja vēžu virtenes varenās, vāļājās vēdzeles valgās valšķīgi vezuma vidū. „Vareni! Vareni veicies! Visi vērojot vērtē!” Vienatnē valodo večuks, veras virtenē vārdi! Vasaras vakara vēlumā virzās vientuļais vezums, vezdams vēdzeles vēžus, večuku valodīgo.

(no Daces Īviņas sastādītās grāmatas „Riti, riti, valodiņa”. R.: Jumava, 2012.)

Ventā vēlu vakarā vēl vilnīši vizināja violetu vizbulīšu vainadziņu.