Viss ziedos vīts, mūs sveicinot, aust rīts:

Virs ezera mirdz saules gredzens glīts,

Spīd zālē rasas pērles sudrabotas,

Zied dārzos ābeles kā uzgleznotas!

Silts saules stars slīd mežos košos,

Spožs zelts zib žuburotos ošos,

Viss gaiss šeit līčos kaist tik vizošs, sauss!

Šeit dzimst un nerimst radošs nemiers tavs.

Daudz audžu audzes moka šausmas bads…

Kā vējš caur mežiem steidzas ķeizars pats.

Viņš brauc – viss zīdā vizošs, švīts un stalts, –

Bet dižens mežinieks sēž, važās kalts.

Tā acis kaistošās pret valdinieku ceļ, –

Ciets prāts zib sejā tam, lāsts sirdi dzeļ!