Dārd drūmu drausmīgs pērkoņgrāviens,

dreb krasta kraujās stipras priedes,

virs jūras briesmīgs vētras brāziens,

trauc aurodams, trīc krastmalas.

Rukšķis rukšķina, rūgtos rutkus un rāceņus rakdams.

Nobirst astra, nobirst rūta, sirds tik grūta.

Gar sirmās jūras priežu krastiem

Trauc vētra brāzmas stipri dairas.

Skan drausmi krasta kraujā kraukļa brēciens,

Dārd pērkongrāviens bargs, krakšķ priežu stumbri,

Šķiet, vētras brāzmām cauri mauro sumbri,

Un krastā trīc garš, draudošs zvēra rēciens.

Traukts miers ir jūrai, varavīksnas skautai,

Traukts miers ir burai, brāzmu varā rautai,

Bet brašais jūrnieks droši vētras vairās,

Tam nedreb prāts, kad jūras strauti krāc.

Viņš stiprās rokās airus droši tver,

Kad trako vētras brīvais spars.