U_z`krita snie_g`s

Nodrebēja bēr_z`s un pat lepnā priede. U_z`sitis melnā mēteļa apkakli, dzenis savā la_b`sirdībā rausās au_g`šup priedē pavaicāt, kādēļ tā dreb.

Vē_j`š bija i_z`kropļojis tās i_z`skatu – nolauzis vienu zaru. Sāpēja tā, ka sāpes a_t`balsojās arī lepnā koka sirdī.

Dzenis i_z`stiepa savu garo knābi un klusi pieklauvēja. Viņš ilgi runāja ar priedi. Dzenis bija tik saudzī_g`s, mierī_g`s un draudzī_g`s, ka pat ziemas aukstumā priedei brūce sadzija.

Koks atkal lepni i_z`slēja galotni. Bet dzenis brida tālāk pa ai_z`snigušajām meža takām.

(Pēc S. Kaldupes)